Kāpēc ergonomika ir tik būtiska?

Kas ir ergonomika?

Tā ir zinātnes nozare, kas spēta cilvēka mijiedarbību starp veicamo darbu vai aktivitāti un apkārtējo vidi. Tā pēta cilvēka ķermeņa pozas aktivitātes veikšanas laikā, pielietoto slodzi uz ķermeņa struktūrām, vides iekārotjumu, drošību un ietekmi uz cilvēka ķermeni.

Kāpēc tā ir svarīga?

Jo ievērojot ergonomikas pamatprincipus ir iespējams piemērot veicamā darba vai aktivitātes vidi, atbilstoši cilvēka spējām, un tādā veidā palielināt produktivitāti, labsajūtu un novērst veselības riskus, ko aktivitātes veikšana varētu izraistīt.

Kā ergonomikas pamatprincipu ievērošana skar vai var ietekmēt bērnus? Ergonomikas pamatprincipi bērniem.

Bērnam augot un attīstoties, uzlabojas uzmanības noturības un koncentrēšanās spējas, parādās arvien jaunas intereses, bērns sāk biežāk un ilgstošāk aktivitātes veikt sēdus pozā pie galda, tāpēc ir būtiski sekot pareizai sēdēšanas pozai jau no agrīnas bērnības, un jo īpaši svarīgi, tas kļust uzsākot skolas gaitas.

Lai veidotu pareizas sēdēšanas paradumus, ergoterapeiti bērniem rekomendē, sekot ergonomikas pamatprincipiem: atbilstoši iekārtot vidi un izvēlēties ergonomikas prasībām atbilstošas mēbeles.

Kāda ir ergonomiska sēdus poza?

1. Sēdus stāvoklī kājas ir saliektas ceļu locītavās un veido taisnu vai nedaudz platāku leņķi (≥90°).
2. Sēdekļa augstums nodrošina to. lai pēdas stabili balstītos pret grīdu ( tās nekarājas, nav iztieptas zem galda uz priekšu, nav sakrustotas vai neatrodas uz sēdekļa virsmas). 
3. Sēdekļa atzveltnei ir pilnībā jāatbalsta bērna mugura, atzveltnes augstumam ir jābūt līdz lāpstiņām.
4. Veicot aktivitātes pie galda apakšdelmiem vienmēr ir jābūt atbalstītiem uz galda  virsmas, lai mazinātu slodzi plecu un kakla zonai, bērna galda augstumam ir jābūt tādam, lai, uzliekot uz tā rokas, elkoņos leņķis nedaudz pārsniedz 90°.
5. Sēdekļa dziļumam ir jābūt tādam, lai atstarpe starp sēdekļa malu un ceļgala locītavu ir 3-4 pirkstu platumā.

Kāpēc tas ir svarīgi?

Sēdēšana augumam nepiemērotās mēbelēs agrīni veicina nepareizas sēdēšanas pozas paradumu veidošanos, neērtā pozā izraisa ātrāku noguruma iestāšanos, var veidoties muguras un galvas sāpes, un ilgtermiņā veicina stājas deformāciju un asimetrijas attīstību.

!!! Kā arī svarīgs priekšnoteikums bērniem ir ilgtoši neatrasties vienā pozā, ievērot atpūtas brīžus, nodrošināt pietiekmi daudz kustības dienas laikā.

Kādas ergonomiskas priekšrocības nodrošina   “Viens no mums”mēbelēs:

• tās sniedz iespēju, bērnam mācīties veidot pareizu sēdus pozu pie galda ( veicot ēšanas, zīmēšanas un citas aktivitātes) jau no agrīnas bērnības, bērna augumam esot salīdzinoši nelielam, mēbeles sniedz iespēju saņemt atbilstošu pēdu balstu, nodrošina stabilu sēdus pozu, krēsliņam ir sānu balsti, kas sniedz papildus drošības sajūtu un muguras atbalstu,
• mēbeles ir iespējams piemērot bērna augumam, jo ir piemērojami divi galda un  divi krēsla augstumi, bērnam tiek sniegta iespēja veikt aktivitāti sev atbiltošā augstumā,
• vieglas un ērti lietojamas, ērti paņemt līdzi,
• vienkāršs, estētisks un ērti kopjams dizains.

Kāpēc tas ir svarīgi?

• bērnam tiek nodrošināta vide, kas veicina neatkarības līmeni ikdienas aktivitāšu veikšanā,
• daudzfunkcionāls dizains ( mēbeles lietojamas vairāku aktivitāšu laikā: ēšana, ģērbšanās, spēle).
• 
  
• mēbeles ir piemērotas bērna augumam, un spēj “augt” kopā ar bērnu.

Raksts tapis sadarbībā ar ergoterapeiti Santu Geidāni-Silavu.

Kā lietot grīdas gultu?

Grīdas gulta ir radīta iedvesmojoties no Montesori filozofijas un tā ir piemērota bērniņiem jau no pirmajiem dzīves mēnešiem. Montesori pieeja aicina radīt vidi, kas veicina bērna neatkarību, kustību brīvību un paša vadītu, nepiespiestu mācīšanās procesu. Grīdas gulta atbalsta visus šos iepriekš nosauktos principus.

Kā lietot grīdas gultu?

Pirmajās nedēļās bērniņam vajag izteiktu mammas tuvumu, tāpēc cestina ir lielisks palīgs šīs nepieciešamības apmierināšanai. Visbiežāk jaundzimušā pirmā guļamvieta pirms pārejas uz grīdas gultu ir cestina. Cestina naktīs ir novietota pie vecāku guļamistabas gultas, bet pa dienu mamma pa māju pārvietojas ar mazuli un cestinu. Papildus tiek lietots topponcino – kaut kas pazīstams un drošības sajūtu veicinošs. Mazulis guļ cestinā kamēr mamma mazgājas, ēd u.c. Brīdī, kad izveidojas kaut cik paredzami miega-nomoda ritmi, t.i. ap 6.-8. nedēļu, tad uz dienas miedziņiem mazuli sāk likt gulēt grīdas gultā (ar visu cestinu). Ap trīs mēnešu vecumu mazuli sāk iepazīstināt ar grīdas gultu jau bez cestinas, bet ar topponcino.

Dienas miedziņos pakāpeniski mazulis tiek iepazīstināts ar grīdas gultu, vietu, kur pavisam drīz gulēs arī naktī. Iepazīt grīdas gultu palīdz topponcino (kaut kas mīļš un pazīstams).  Pamazām, pamazām ļaut mazulim saprast, ka šī ir tā vieta, kur ķermenis piedzīvo miegaino sajūtu, un šī ir tā vide, kuru pirmo ieraugam pamostoties.

Veidojot miega un pamošanās rituālus, mēs ļaujam bērniņam saprast un paredzēt, kas notiks tālāk (vai pat saprast, kas viņam ir jādara). Piemēram, to ka te notiek gulēšana.

Brīdī kad mazulis savā grīdas gultā pamostas no miedziņa, ir labi viņam nodrošināt telpu un laiku, uzreiz nedoties pie viņa, tā vietā ļaujam viņam pamosties, papētīt vidi. Ja mazulis mūs sauc, protams, tad mēs uzreiz atsaucamies un dodamies pie viņa. Tas palīdz viņam saprast, ka viņš savā gulēšanas vietā var justies droši arī viens, un mamma ar tēti vienmēr atnāks.

Emocionālā inteliģence un kā varam to palīdzēt attīstīt mūsu bērnos

Viena no vērtībām, kas raksturo “Viens no mums” pieeju un attieksmi ir emocionālā inteliģence. Kas ir emocionālā inteliģence, ko tā dod un kā to var veicināt mūsu bērnos?

Emocionālā inteliģence ir spēja atpazīt, izprast, pārvaldīt un efektīvi izmantot savas emocijas, kā arī spēju atpazīt, saprast un ietekmēt citu emocijas.

Ir vairāki faktori, kas ietekmē emocionālo inteliģenci:

Pašapzinātība: Spēja atpazīt un saprast savas emocijas, kā arī to ietekmi uz savām domām un uzvedību.

Pašregulācija: Spēja pārvaldīt un kontrolēt savas emocijas, impulsus un reakcijas dažādās situācijās. Tas ietver spēju saglabāt mieru saspringtās situācijās un izvairīties no nepiemērotām reakcijām vai emociju izvirdumiem.

Pašmotivācija: Spēja noteikt un izvērtēt mērķus, stāties pretī izaicinājumiem un saglabāt pozitīvu attieksmi. Motivēti cilvēki bieži spēj atteikties no tūlītējas apmierinātības ilgtermiņa panākumu labad.

Empātija: Spēja saprast un dalīties emocijās ar citiem. Empātiski cilvēki ir jutīgi pret apkārtējo emocionālajām vajadzībām un perspektīvām.

Sociālās prasmes: Prasme efektīvi veidot un uzturēt pozitīvas attiecības, efektīvi komunicēt, risināt konfliktus un sadarboties ar citiem.

Emocionālo inteliģenci bieži iedala divās galvenajās kategorijās:

Personīgā kompetence: Ietver pašapziņas un pašregulācijas prasmes, kas veicina personisku labklājību.

Sociālā kompetence: Ietver empātisku uzvedību un sociālās prasmes, kas uzlabo attiecības un starpersonu komunikāciju.

Emocionālās inteliģences sekmēšana veicina komunikācijas prasmes, palīdz veidot kvalitatīvas un veiksmīgas attiecības, nodrošina kopēju emocionālo labklājību. Tā spēlē būtisku lomu dažādās personiskās un profesionālās dzīves aspektos, veicinot panākumus gan individuālajos, gan profesionālajos dzīves izaicinājumos.

Kā mēs varam palīdzēt saviem bērniem attīstīt emocionālo inteliģenci?

Ģimenes vide

Rādot piemēru: Vecāki un aprūpētāji var nodot emocionālās inteliģences prasmes saviem bēŗniem, rādot piemēru - izsakot un pārvaldot savas emocijas veselīgā veidā.

Saprotoša komunikācija: Veidot atvērtu un saprotošu komunikāciju mājās, radīt sajūtu, ka bērns var izteikt savas sajūtas, nesaņemot nosodījumu.

Emociju identificēšana

Emociju atpazīšana: Mācīt bērniem atpazīt sejas izteiksmes, kas saistītas ar dažādām emocijām (prieks, skumjas, dusmas), izmantojot attēlus vai kopā tās uzzīmējot.

Emociju nosaukšana: Veicināt bērnu spēju nosaukt savas un citu emocijas. Piemēram, jautāt: "Kā tu jūties šobrīd?".

Spoguļošanas metode: Bērnu emociju uzplūdu brīžos nosaukt vārdā bērna emocijas, tās atpazīt, piemēram, “Ēs redzu, ka tu esi dusmīgs”, “Es redzu, ka tu esi priecīgs, un ka tev ļoti patīk šī aktivitāte”.

Pašregulācija

Elpošanas vingrinājumi: Mācīt vienkāršus elpošanas vingrinājumus, lai palīdzētu bērniem nomierināties, ja viņi jūtas satraukti. Piemēram, praktizēt dziļo elpošanu kopā.

Meditatīvas aktivitātes: Veicināt vecumam atbilstošas meditatīvas aktivitātēs, piemēram, klusuma/ miera stunda vai vecāka vadīta cita veida atpūta.

Empātija

Lomu spēle: Veicināt lomu spēles scenārijus, kur bērni caur spēli iejūtas otra cilvēka ādā. Tas palīdz izprast citu perspektīvas.

Stāstu stāstīšana: Pastāstiet savam bērnam stāstu, kas uzsver dažādu tēlu emocijas, un jautāt bērniem, kā viņi domā, ka tēli jūtas konkrētās situācijās.

Komunikācijas prasmes

Savu emociju definēšana: Mācīt bērnus saprast savas emocijas un to rašanās sakarības tās definējot pirmajā personā, piemēram, “Es priecājos, jo...”, “Man ir skumji, kad...”.

Māka klausīties: Veiciniet bērna spēju klausīties otrā, veidojiet acu kontaktu ar bērnu, kad jūs ar viņu sarunājaties, paskaidrojiet, ka vēlaties, lai bērns klausās kad jūs runājat, kā arī sniedzat iespēju bērnam izteikties un rūpīgi uzklausiet viņu.

Problēmu risināšana

Konfliktu atrisināšana: Vadiet bērnus konflikta risināšanā, palīdzot viņiem identificēt problēmu, izteikt savas sajūtas un strādāt kopā, lai atrastu risinājumus.

Komandas spēles: Spēlējiet dažādas spēles, kurās bērns var praktizēt sadarbību un komandas spēli, kopīgu problēmu risināšanu.

Šo prasmju attīstība dažādās situācijās un kontekstos var veicināt emocionālās inteliģences attīstību mazos bērnos.